Pasaulē nav vienotas “vietējās” pārtikas definīcijas. Tās nozīme bieži tiek saistīta ar fizisko attālumu, taču vienlaikus tā tiek pretnostatīta “globālajai” pārtikai, ko parasti saprot kā industrializētu un lielu starptautisku pārtikas uzņēmumu produkciju. Tomēr globalizācijas ietekmē vietējās un globālās pārtikas sistēmas ir cieši saistītas, padarot to pilnīgu nošķiršanu sarežģītu. Turklāt “vietējās” pārtikas jēdziens ir subjektīvs, un katrs pircējs to interpretē atbilstoši savai izpratnei. Lielākās valstīs šādu pārtiku bieži sauc par reģionālo produktu, savukārt Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju ar “vietējo” pārtiku saprot tieši Latvijā audzētus un ražotus pārtikas produktus.

Eiropas Savienības likumdošanā nav definēts termins “vietējā pārtikas sistēma”, taču tiek izmantots jēdziens “īsās piegādes ķēdes”. Tas attiecas uz gadījumiem, kad starp pārtikas ražotāju un pircēju nav starpnieku vai ir tikai viens starpnieks. Tādējādi īsās piegādes ķēdes var kalpot par instrumentu vietējo pārtikas produktu veicināšanai. Vēsturiski Eiropas Savienības dalībvalstis ir atbalstījušas īsās piegādes ķēdes, izmantojot reģionālus atbalsta mehānismus, savukārt globālās pārtikas ķēdes biežāk tika stimulētas ar ražotāju atbalsta pasākumiem un eksporta subsīdijām. Latvijā līdz 2024. gada beigām nebija noteiktas oficiālas īso pārtikas ķēžu definīcijas vai politikas. Tādēļ tiešā vai netiešā veidā prioritāte tika piešķirta globālajām pārtikas ķēdēm, īpaši caur eksporta veicināšanas iniciatīvām.

Pētījuma mērķis ir izvērtēt pārtikas produktu veicināšanas un aizsardzības pasākumus Eiropas Savienības valstīs, lai palīdzētu Latvijas pārtikas produktu noieta veicināšanā, kā arī saņemt aizsardzību vietējā tirgū.

Šajā pētījumā detalizēti tika analizētas vairākas Eiropas Savienības valstis, lai izvērtētu to pieejas vietējās pārtikas sistēmas atbalstam. Zaļais publiskais iepirkums (ZPI) tiek uzskatīts par galveno politikas instrumentu, ar kuru tiek noteiktas valstu prasības vietējās pārtikas produktu veicināšanā. Lai gan pieejas ZPI ieviešanai dažādās valstīs atšķiras, kopējā tendence virzās uz stingrāku regulējumu un praktisku instrumentu ieviešanu vietējās pārtikas noieta veicināšanai. Francijā, kur sabiedriskā ēdināšana tiek uztverta kā sociāls pakalpojums, kas nodrošina pieejamas maltītes, ZPI galvenokārt koncentrējas uz īso piegādes ķēžu atbalstu. Šajā kontekstā prioritāte tiek piešķirta vietējo produktu iegādei un ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses ieviešanai. Tai pašā laikā Spānijā un Itālijā ZPI plāni ietver konkrētus kritērijus vietējo pārtikas produktu iepirkumiem. Tikmēr Nīderlandē un Zviedrijā uzsvars tiek likts uz inovāciju veicināšanu un bioloģiskās pārtikas izmantošanu. Savukārt Vācija galveno uzmanību pievērš klimata mērķu sasniegšanai, integrējot dzīves cikla izmaksu analīzi un prioritizējot bioloģiskos produktus federālā līmeņa iepirkumos, vienlaikus veicinot decentralizētas iepirkumu pieejas.

Kontaktinformācija saziņai:
Ingūna Gulbe Asoc. prof., Dr.oec. daļas vadītāja
inguna.gulbe@arei.lv
tel. 29256337